raksturojumi par atvasēm

Deisa (2013-09-09 15:05)      Vai var piedot nepiedodamo? Jautājumā jau ietverta autores subjektīvā atbilde. Ko te vairs bilst. Sakaru ar iepriekš rakstīto arī saprast nevar, lai kā gribētos. Varbūt var noformulēt precīzāk un kodolīgāk?

kudala (2013-09-09 15:50)      pa dzīvi esmu pārliecinājusies, ka piedošana, patiesa, īsta, sajūtās, nevis vārdos, pirmām kārtām ir vajadzīga mums pašiem, nevis pāri darītājam, bet mums pašiem , lai varam dzīvot tālāk ar tīru ES. tas otrs nemaz var nezināt ne par apvainošanos, ne piedošanu. Piedošana ir ļoooooti sarežģīts process.

Alison (2013-09-09 16:58)      Nu, mēs jau nu gan te visi jau esam diezgan saprātīgā vecumā, lai paši izlemtu - ir vajadzīgs sevi mocīt, vai pietiek...
Lasīju vienreiz ļoti labu frāzi kaut kur netā - atreferēju saviem vārdiem :
Svarīgi ir nevis tas, ko kāds mums ir izdarījis, bet tas, ko mēs darām ar to, ko kāds ar mums ir izdarījis.
Piedot - nepiedot - tas viss ir nieki. Protams, vienkāršākajā versijā skaidrs - ka sevis paša labā - jāpiedod, bet to patiesi izdarīt - nemaz nav tik viegli. Ar mēli var piedod da jebko, ar zemapziņu un attieksmi - švaki.
Īsāk sakot - jāmaina globālā attieksme pret dzīvi - JĀBEIDZ GAUSTIES UN MEKLĒT VAINĪGIE, KAM KAUT KAS BŪTU JĀPIEDOD...

Viirietis_V (2013-09-09 17:09)      Alison(2013-09-09 16:58) viedoklis.
Ar mēli var piedod da jebko, ar zemapziņu un attieksmi - švaki.
Te vairs nav,ko piebilst!

EliiL (2013-09-09 17:14)      Drīzāk teiktu- atlaist. Piedošana, manuprāt, ir patiesa izlīgšana, bet nu tur vajag augt un augt.

neaizmirstama (2013-09-09 18:13)      Savam tēvam piedevu 20 gadus pēc viņa nāves,tas nav vienkārši,toties tas atvieglo ne tikai sirdi bet arī dvēseli.Pēc piedošanas arī mana dzīve sāka veidoties savādāka,kamēr dzīvojam ar aizvainojumu-liktens mūs sit kamēr esam sapratuši ku kļūdamies.

Muktiana (2013-09-09 22:51)      Tēma neatbilst nosaukumam - Tu par piedošanu, tēmas nosaukums par raksturojumu.
Vai runa ir par nespēju piedot tēvam vai mātei?
Viena no pēdējām tēzēm, ko dzirdēju Torsunova lekcijā bija doma, ka arī piedošanu sirdī dodot Dievs. Man tā bija atklāsme, jo visu laiku šķita, ka piedošana ir kaut kas tāds, ko mehāniski būtu jāspēj izdarīt. Izrādās, no nespējas piedot absolūti nemaz nav viegli tikt vaļā. Un, izrādās, šo spēju arī dod veiksme, nevis tas ir paša cilvēka nopelns vai tīras gribas/mehanikas jautājums.
Vēl saka, ka piedot nozīmē saprast. Tu nesaproti. Grūti pateikt, kas tie par noziegumiem. Domāju,ka grūti būtu saprast baigo vardarbību vai, piem., izvarošanu. Bet par tirānisku izturēšanos, vēsu attieksmi, nespēju mīlēt - to var saprast.
Vispirms jau mēs dzīvojam sabiedrībā, kur Dievam jeb citām vērtībām netic; pāri visam griežas nauda, karjera, savu personīgo sapņu par baudām piepildīšana utt. Ir presings, nogurums, stress. Un tas ir dabiski, ka cilvēki neapdomīgi ļaujas tirānismam un pat neapzinās, ka tas ir slikti - un absolūti slikti.
Pateikties par to, ka vecāki ir devuši dzīvību. Jo reinkarnēties par cilvēku esot liela veiksme un ne tik viegli un ātri pieejama (daži avoti to stāšta) un tomēr vecāki uz to ir parakstījšies tieši Tev par prieku un vajadzību. Vēl saka, ka vecakiem par dzīvības došanu jābūt tikpat pateicīgam kā kādam, kurš izglābis Tev dzīvību. Tas nav apriežams jautājums, vai viņiem piedot. Jo pat tas pats minimums, ko viņi ir devusi, ir ļoti daudz - tas jau ir neatdodams parāds.
Nu vēl var runāt par karmām un nekarmām, lai saprastu, ka it neviens pret Tevi patiesībā nav noziedzies. Bet grūti to saprast....
Torsunovs ļoti daudz stāsta par šiem uzvedības/karmas modeļiem.

Muktiana (2013-09-09 23:08)    3 Varu pastāstīt, ka arī es zinu, ko nozīmē "tirānisms" ģimenē. Un arī nesapratu un nepiedevu. Un tad dzīves kārtis salikās, ka pati nonācu tādā pašā situācijā un arī mana rīcība bija tirāniska. Tu pat iedomāties nevari, kas tā ir par sajūtu. Un tad es sapratu, ka cilvēku dažādi apstākļi un spēki uz to fokusē.
Un šī tirāniskā līnija ir karmiska. Un man šī uzvedības reakcija bija pat pie pilnas apziņas,ka tā nedrīkst, ka tā ir slikti utt. Un vienalga es varēju izsekot, ka konkrētā situācijā tā notiek.
Esmu piedzīvojusi, ka tiešām saliekas apstākļi un tas, ko varbūt vienmēr esi spējis, pēkšņi kaut kādā apstākļu kombinācijā padara par neiespējamu. Tāpēc es tiešam esmu iemācījusies nevienu nenosodīt. Es tik vienmēr domāju, ka cilveks atrodas baisu spēku varā un tāpēc viņš rīkojas ne tā. Mums nav ne jausmas, kas tie par spēkiem.
Mēs varam vienīgi lūgt Dievu, lai šie baisie spēki cilvēku atbrīvo.
Arī Torsunovs reiz stāstīja, ka kaut kādā brīdī, kad sieva šim ārdījusies, šis esot redzējis un sapratis to tēlu un situāciju, par ko tas ir. (Viņam ir gaišredzības spējas.) Tā doma ir tāda, ka patiešām ir tie "apziņas parazīti" jeb citas būtnes, kas caur Tevi liek saņemt mācībstundu otram. Trakākais, ka arī pats esi iesaistīts šajā mācibstundas radīšanā otram un ka caur tevi kaut kādi spēki darbojas.
Grūti pastāstīt, bet esmu noticējusi, ka tikai ar Dieva enerģiju no visādiem ārprātiem var tikt vaļā un ir arī jātiek.
Bet pamatdoma - it nekas ar Tevi nenotiek nepelnīti, arī vecāku dusmas, tirānisms ir Tevis pašas nopelnīts karmas rezultātā. Tāpēc nav vērts uz viņiem dusmoties un meklēt vainīgos citos. Tāpēc nepiedošana skaitās grēks. Tu par saviem grēkiem dusmojies uz otru. Tā es saprotu.

_Biezaa_oome (2013-09-10 10:23)      "Vareetu buut" ir tikai subjektiivas lumpenju spekulaacijas. Nav gan cilveekiem ko dariit! Buutu gaajushi labaak graavjus rakt un celjus buuveet... Peetnieki...

_Biezaa_oome (2013-09-10 10:29)      1. Pienjem to, ka dziive ir neitraalu notikumu virkne.
2. Iespeejas visiem ir vienaadas.
3. Visi mees dzimstam un mirstam, un tas ir tikai dabisks process.
4. Izveele ir vienmeer. Nespeej piedot tagad, piedosi veelaak. Mana maate ir sen mirusi, par teevu neko nezinu. Esmu piedevusi un izturos pret vinjiem neitraali.

pirduksvecs (2013-09-10 11:51)      Esmu stipri tēvā atsities. Nedod dies viņa slimības vecuma galā.

skarbaiskungs (2013-09-10 14:58)      Bet pamatdoma - it nekas ar
Tevi nenotiek nepelnīti, arī
vecāku dusmas, tirānisms ir Tevis pašas nopelnīts karmas
rezultātā. Tāpēc nav vērts uz
viņiem dusmoties un meklēt
vainīgos citos. Tāpēc
nepiedošana skaitās grēks. /c/ sho varètu ielikt smukà ràmìtì bèrnu slimnìcà, kur gulj vècàku sadauzìtie bèrni un zìdainji.

miglainaa_plava (2013-09-10 15:02)    3 Cik esmu mēģinājusi pieodt un neņemt galvā (it kā ar prātu jau saprotam, ka vajag atlaist, ka arī citiem ir izvēle, ka vecākus nedrīkst nsoodīt un daudzas citas lietas), bet ātri vien tā skaistā virspuse noplīst un visi aizvainojumi izlien ārā. Tiaki tad ir tā, ka otrs vairs nesaprot - tu taču piedevi, tad par ko atkal aizvainojums. Piedot var tad, ja kaut kas mainās. Ja otrs saka, es sapratu un vairs tā nedarīšu. Ja saka, toreiz es nesapratu ko daru, bet tagad jau ir par vēlu... Bet ja otram attieksme tāda - es daru pareizi, pofig, ka tev sāp, jo kas gan tu esi, tavs pienākums man pakārtoties un ciest... - tad par kādu piedošanu var būt runa? Atliek vienīgi bēgt un izvairīties no tikšanās.

Zeltiite (2013-09-10 22:00)      Tas, ka ģimene nebūvē ceļus un un nerok dziļas bedres (bet naudu pelna ar savām smadzenēm) veicina iztēli, radošumu, progresu. Ja vien ģenētiskais materiāls ir pietiekami labs. Un tas notiek neatkarīgi no piedošanas un nepiedošanas par Dievs vien sazina ko - ja dzīvo pats savu dzīvi, šādām muļķībām vienkārši neatliek laika!

kalatura (2013-09-10 22:05)      Piedot var tad, ja kaut kas mainās. (c)+++

labriit (2013-09-13 19:14)      Ja tēvs ir bērnu tikai uztaisījsi, tad nedomāju, ka jābūt īpaši pateicīgam.Galu galā, viņš taču ķēra kaifu nokniebjoties un viss.
Tomēr arī turret ļaunu par to, ka tēvs nebija gana labs tēvs, arī nevajadzētu.Precizāk sakot, man šķiet, ka tas ir ļoti slikti, ja nespēj piedot vecākiem kaut ko.
Varbūt vajag vecākam izteikt savu sarūgtinājumu, izjkliegt, izraudāt.
Pēc tam pamēģināt saprast, uzzināt,kāpēc, vecāks tā rīkojies.
Un tad ir vieglāk piedot.

Zeltiite (2013-09-13 23:37)      Novērojums: apkārtējā pasaule mainās caur sevi, nevis citiem, tomēr ;D

neaizstajama (2016-03-14 10:47)      Es piedevu savam tēvam tirānam 20 gadus pēc viņa nāves.Tajā mirklī ,kad manī notika tas lūzuma punkts vai teiksim sapratne par situāciju,mainījās arī mana dzīve.Piedošana ir vajadzīga tikai un vienīgi mums pašiem,pretējā gadījumā varam skriet ar pieri sienā un nekas neiet un nemainās.Piedošanas rezultātā es atvēru sevī tik daudz jaunu un nepieredzētu sajūtu ,dzīve mainījās kardināli,es spēju pieņemt cilvēkus tādus kādi tie ir,nevis tādus kādus vēlējos tos redzēt.