Bērns starp māti un vecomāti.
Situacija.Berns no 1 gada vecuma dzīvo pie vecvecākiem.Māte ar tēvu šķīrušies.
Māte strādāja Rīgā,brīvdienās brauca mājās.Tad pa vidu pārcēlās atpakaļ uz laukiem,pa vidu bija uz pusgadu uz arzemem pastrādāt.
Atgriezās Latvijā,parcēlās uz Rigu,gribēja ņemt bērnu pie sevis,bet tākā bija gada vidus piekrita savai mātei,ka lai bērns pabeidz klasi.
Pēc tam kā iesākās runas par bērna ņemšanu pie sevis,ta māte uzreiz par miršanu,ka viņai atņem bērnu,jo uzskata,ka tas ir viņas,jo ikdienā audzina.
Māte šantāžas rezultātā piekrīt,ka bērns vēk gadu paliek laukos.Bet nākošā gadā jau atkal tas pats.Papildus bērns tiek visu laiku noskaņots pret māti.Tad,kad ir kopā ar māti,bērns vēlas dzīvot kopā,bet kad vecāmāte noskaņo pret mammu,tā vairs nevēlas.
Tagad vecāmāte draud meitai atņemt bērnu caur bāriņtiesu,jo māte neesot audzinājusi.
Bērnam ir 11 gadi.
Kā šo situāciju atrisināt mierīgi.
Vecāmāte bērnam nedzīvos 200 gadus un ja tagad darīs visu,lai bērnam nebūtu kontakta ar māti,tad ja vecāmāte pēkšņi vars nebūs,bērns pie mātes tak vairs negribēs,jo būs līdz pēdējam noskaņots pret viņu.
Aivaritto (2017-03-18 13:52) Ar primitīvu vīriešnīšanu arī nevajag
Who (2017-03-19 17:58)
1
Tēma smaga un šādi nav risināma. Ir bāriņtiesa, soc dienests. Bāriņtiesā notiek psiholoģiskā izpēte.
Lai mamma aiziet uz bāriņtiesu, izstāsta situāciju un prasa padomu
una32 (2017-03-19 22:46) Kā jebkurā šķirtā ģimenē jāvienojas par grafiku,un laiku kad dzīvos pie mātes, kad pie vecmammas. Jāpārliecina, ka bērnam mātes mīlestība ir ļoti nepieciešama.
Muktiana (2017-03-20 21:24)
Man ģimenē tāds gadijums bija. Nu tā arī mazbērnu audzināja līdz 18 gadiem, tad vecmamma nomira. Māte nožēloja, ka vienkārši naturāli nesavāca.
Mans secinājums - vecmamma nedara labi. Bet, ja jaut tas bērns tik ilgi tā dzīvojis, nu lai dzīvo vēl. 11 gados izraut - tas ir kā izraut ar koku ar saknēm. Bet pieļauju, ka varbūt arī citi scenāriji un viedokļi.
Muktiana (2017-03-20 21:32) 1 Izlasīju, ko Sassy14 teicu. Jā, sirds dziļumos piekrītu. Mana radu vecmāmiņa varēja dot tam bernam visu - viņai bija vīrs, nauda, mājsaimniece, laiks un mīlestība un pati vēl jauna. Tikmēr mazbērna māte - šķirtene, kas griežas vaveres ritenī, bez naudas. Būtu bijis labi, ja abas kooperētos, nevis vilktu katra segu uz savu pusi. Arī bērna māte varēja tak braukt pie vecmāmiņas kaut katru 2.weekendu un veidot kontaktu ar bērnu, bet nē - "ja reiz vecmamma audzina, tad lai audzina" - arī ieņēma sev un nevis bērnam izdevīgāko pozu pat pie nosacījuma, ka vecmamma bērnu negribēja atdot. Nu un fakts, ka nevar salīdzināt tos resursus, ko varēja dot vecmāmiņa un ko māte, un pat mīlestību lielāku varēja dot tieši vecmāmiņa. Labā ziņa, ka šobrīd bērna māte ar bērnu ir labās attiecībās. Bet tās izveidoja vēl pēc 30 gadiem, kad arī māte aizgāja pensijā. Bet vispār uzskats pastāv, ka ir nepareizi bērnu dot audzināt vecmāmiņai, ka bērnam ir jābūt pie vecākiem. Bet tas laikam tikmēr, kamēr bērnam nav radusies piesaiste ar vecmāmiņu un dzīvi tur. 11 gadi - tas jau liels cilvēks.
| << iepriekšējās | Atbildes 21 līdz 25 (kopā 25) |
pievienot viedokli
uzdot jautājumu