bērns un viņa prasības

Divi gadījumi iz dzīves.
1. Vienu dienu (pirms vairākiem gadiem) gāju uz bērnudārzu (mazpilsētā) pēc savas meitiņas, kurai tobrīd nebija vēl 3 gadiņi. Viņa man atbild, ka nav laika šobrīd iet mājās. Par cik dzīvojām 100m no bērnudārz, piekritu, jo manus plānus tas nekādīgi neietekmēja, un devos padarboties pa māju. Man tas bija pašsaprotami. Pēc stundas jau viņa ar prieku devās man līdzi mājās un stāstīja par savam lietām.

2. Pirms dažām dienām (šonedēļ) cita situācija citā bērnudārzā Rīgā. Tētis atnāk pēc sava bērna un bērns paziņo, ka mājās neies, jo grib, lai atnāk mamma viņam pakaļ. Neko sīkāk nezinu par šo ģimeni un situācijas atrisinājumu arī nezinu, bet izbrīnījos gan - ja nu vecāki dzīvo 20min braucienā vai tālāk no bērnudārza?

Kā rīkotos jūs šādā situācijā, kad bērns nevēlas iet mājās, jo nav atnācis pareizais vecāks pēc viņa? Vai ir kaut kas līdzīgs gadījies ar jūsu bērniem? Kā tikā galā?

fargo_pa      Es nezinu, kas tā par fantāziju pasauli, bet gan bērnu dārzā, gan skolā, bērns ēdīs to, ko ēd citi, neskatoties uz savām "garšas kārpiņām".
Pieaugušiem ir nepārtraukti jāņem bērnu diēta savās rokās un jāierobežo un tas tiek darīts, to dari arī tu.
Ja atstāj bērnu diētu viņu pašu ziņā, notiktu vielmaiņu katastrofa, ko lieliski apliecina "attīstīto valstu" pieredze - tiek ēsti draņķi, draņķu galā, ja vien ir iespēja to darīt.

Un atkal jau - bērnam IR tiesības izvēlēties vecāku noteiktās robežās, bet NAV galavārda. Jūs nesaprotat, kur ir atšķirība? Gan tu, gan iepriekšējās bērntiesību aizstāves runājat tieši vienu un to pašu, bet galavārds vienalga ir jums. Par ko arī ir runa.
Ja bērns iespītēsies un bērnudārzā sadomās nakšņot un visa tava runāšana izrādīsies velta un bērns iecirtīsies, tad ļausi bērnam nakšņot tur? Nē. Jo galvards VISĀ pieder tev un tu to izmanto katru dienu.
Bērna brīvība ir iespējama tikai vecāku noteiktos rāmjos.
Tu ļausi ēst bērnam 2 kilogramus cukura, līdz bērnam kļūs slikta dūša, būs vemšana un sauksi ātros? Nē, to tu neļausi, tu cukuru vienkārši atņemsi. Jo galavārds bērna ēdienkartes izvēlē pieder vienīgi un tikai tev, nekādi ne bērnam. End of story.

Vucis      Dārznieks sētu ap dārzu ceļ ne tādēļ, lai to ierobežotu, bet gan lai pasargātu.

Effy      jūs te vairākums spriežat tikai par to, kas un cik daudz tad bērnam būtu atļaujams, un kā tikt galā konfliktsituācijās.
es savukārt domāju, ka primārais ir saprast, kāpēc tad ir radusies šāda situācija. atšķirt niķi - parasto no niķa, kuram par pamatu ir bērna iekšējais konflikts ar sevi un vecākiem vai apkārtējo pasauli. protams, konflikta situācijas ir jārisina uz vietas pēc iespējām, bet ne jau tā, ka bērnu aizrauj ar varu kaut kur un vēl mājās sadod pa kaklu. kāds tam visam būs rezultāts? tāds, ka bērns ierausies sevī, bet pēc tam vecāki, kad bērns būs paaudzies, varēs sūdzēties, ka nenāk un neko nestāsta, ka par bērnu kā par cilvēku vispār neko nezin. tādos gadījumos visticamākais rezultāts ir tāds, ka vecāki vienkārši tiks nostādīti fakta priekšā par kaut kādu problēmu esamību. un kāpēc gan bērnām nākt un kaut ko stāstīt, ja vecāki viņu tāpat nedzird un neuzklausa, ja vecāki tāpat visu izdarīs pa savam?
varbūt šādās situācijās vajaga paprasīt - kāpēc? kāpēc, tu gribi, lai mamma brauc pakaļ uz dārziņu? tad jau atkarībā no atbildes arī izdarīt secinājumus.
lai novērstu sekas, ir jāzin iemesli. tikai novēršot iemeslus pašā saknē var novērst seku turpinājumu nākotnē.
lai saprastu, kas tad notiek otra galvā, sirdī un dvēselē, ar viņu ir JĀRUNĀ. pie tam gan mazu bērnu, gan pieaugušu cilvēku.

MaryClaire      lasu un saprotu, ka katrs stāsta to pieredzi, ko pats piedzīvojis, kā saprot dzīvot, un tas nozīmē, ka dzīvo pareizi, jo ... tā dzīvo viņš. ja saprastu, ka dzīvo nepareizi, vai tad jau sen nebūtu mainījis savus paradumus? būtu, un kā vēl. toties kritizēt par to, ka kāds cits dzīvo nepareizi, jo viņš pats tā nedzīvo - kur vēl lielāku stulbumu.
un pie visa tā - vai "pareizi" audzinātie izaug patiešām pareizi??? bet varbūt viņi būtu gribējuši savādāk [bērnus es domāju]. mums katram ir dots saprāts, lai spētu analizēt un veidot to, kā mums pietrūkst - savā dzīvē veidot. man riebjas tas teiciens "audzināšanas kļūda" - tad esi tik spējīgs un izlabo, ja kaut kas nepatīk, tāpēc jau Tev ir pilngadīgs vecums, ka vari darīt pēc man kā vien vēlies, ja tevi kaut kas neapmierina līdz pilngadībai.
esmu redzējusi, kas notiek ar tiem mazajiem ķeizariņiem, kuriem viss ir atļauts - atvainojiet, jūs paši no tādiem izvairāties, kad viņi sasniedz attiecīgu vecumu.

Adamsone      Fargo visu pateica precīzi. Vecāki nosprauž robežas, sākumā tās ir ļoti šauras, ar laiku paplašinās. Kā citādi lai viņš saprastu, ka visam dzīvē ir robežas.

barss5      To, ko darīja normāli vecāki savulaik - iedotu pa tauri un ierobežotu aktivitātes uz kādu laiku. Pats stulbākais, ko var izdarīt, ir ļaut bērnam manipulēt ar sevi.

samuraja      Ir tāda lieta, ko reizēm aizmirst vecāki , ka katram bērnam reiz būs jāiekļaujas sabiedrībā, skolā, darbā, attiecībās. Un apkārtējie bērni, sabiedrība nebūs tādi kā viņš vai viņa vecāki audzināja, tā var būt pavisam atšķirīga un savādāka. Domāju ka katram nāks uzreiz prātā visādi scenāriji .....;) 2013-04-17

Līdzīgi jautājumi
Uzdot jautājumu
Kontakti: info@jautajums.lv | Lietošanas noteikumi
jautajums.lv sadarbojas ar iepazīšanās portālu oHo.lv.
© 2010
Lietojam sīkfailus, lai personalizētu saturu un reklāmas. Sapratu