bērnam galvenais esot mīlestība....

Just_ (2012-04-28 08:52)      Bērni lieliski atšķir, vai tā bužināšana un ucināšana tiešām nāk no sirds, vai tikai, tāpēc, ka bērniņš smuks. Mīlestība tiešām ir tas, kas bērnam vajadzīgs visvairāk. Ja tā padomā, tad smagākās bērnības traumas, kas var ietekmēt visu dzīvi, nebūt nav saistītas ar to, ka vecāki nenopirka lācīti vai riteni. Tās ir saistītas ar gadījumiem, kad bērns ir juties vecāku atgrūsts, nesaprasts, izsmiets, pazemots. Tātad ar gadījumiem, kad attieksmē nav mīlestības.

Tessa (2012-04-28 09:36)      es nekautrejos bernam teikt,ka vinju miilu.nevis par k-ko,bet vienkarshi tapat.un buchas arii-satiekoties un atvadoties,obligati.ibo es nevaru zinat,vai mani nenotrieks mashiina un vai es parnakshu majas-nu ta,globali.bucham ir jabut.un ta arii ir miilestiiba,bet tas nenoziime,ka es visu laiku ar to baziishos virsu.
tas ir ta-par tiem svariigiem pieskarieniem un to koreleshanu ar vecaku jutam.
puishi,ja kas,ir miiljaki par meitenem,miliigaki.to esmu ieverojusi.

Ruugtaa_pukje (2012-04-28 09:59)      Bērnam ir nepieciešama mīlestība. Daudz, daudz mīlestības.Lutināšana nav mīlestība.Bērns ir mazs cilvēks, nevis lelle, ar savu prātu, domām, kļūdām, problēmām. Ir vajadzīgs cilvēks, kurš viņu saprastu, mīlētu, nenosodītu par kļūdām.

MaryClaire (2012-04-28 10:13)      ar audzināšanu tam nav nekāda sakara - cits labprāt to [fizisko mīlestības izpausmi] pieņem, cits ir robustāks, patīgāks. patīgāki ir puikas, un meitenes ar raksturu. tas ļoti korelējas ar privāto telpu - ja tā ir neliela, tad šāda samīļošanās ir cieņā.

man arī patīk apskaut sen neredzētus cilvēkus, protams, ja viņi to vēlas un mums ir laba saskaņa pa dzīvi. neuzbāžos maziem bērniem ar savu mīļumu, jo zinu, ka arī man tas nepatika - tātad, ar ko tas mazais cilvēks ir savādāks par mani maza cilvēka vecumā? kad gribēs - pats atnāks. :)

Effy (2012-04-28 10:18)      tikpat labi var teikt, ka mīlestība starp diviem pieaugušiem cilvēkiem ir tikai sekss. respektīvi fiziskais kontakts :)
man domāt, ka bērnam ir svarīgi sajust emocionālo tuvību ar vecākiem. kā tā izpaužās dzīvē, tur jau ir daudz dažādu variāciju par tēmu. tev tā izpaudās kā makšķerēšana ar tēvu vai pasēdēšana garāžā ar večiem. citam bērnam tā būs ieraušanais mammai azotē bez kaut kādas tur ucināšanās un mīlināšanās.
bieži vien jau nemaz nekādus vārdus nevajag, lai šo te emocionālo tuvību sajustu. tas saucās - kad divi cilvēki var arī paklusēt kopā.
mīlestība pret bernu un vispār pret citu cilvēku nav tikai ucināšanās vai lutināšana. pirmām kārtām tās ir rūpes par šo cilvēku. rīpes gan par viņa fizisko, gan emocionālo, gan garīgo stāvokli. zāles arī bieži vien ir rūgtas, bet ļoti veselīgas. ja runājam konkrēti par bērniem, tad ar lutināšanu un ucināšano neko prātīgu neizaudzināsi. bet ir ļoti svarīgi ar kādu attieksmi visu dara. ja soda - tad aiz mīlestībības, aiz rūpēm par bērna nākotni, par fizisko un emocionālo stāvokli. pie tam bērnam ir jāsaprot, kāpēc, par ko un kādas tam var būt sekas, ja darīs tā, kā darīja.

ja runājam par fiziskajām izpausmēm attiecībā uz bērniem, tad man liekas, ka tas vairāk ir raksturīgs cilvēkiem, kuri nav ģiemnes locekļi. visticamāk viņi nezin, kā vēl izpausties un kā izrādīt savas simpātijas pret mazo cilvēciņu. jā, piekrītu, ka tas var būt kaitinoši šim mazajam cilvēciņam :)
tādam pavisam mazam bērniņam līdz apm. gadiem 3-4 ir vajadzīgs arī fiziska mīļuma izpausme. protams, saprāta robežās. sevišķi jau no mammas puses. lai nav tā, ka izaugot lielam, cilvēks šarahajetsa no katra pieskāriena un vispār no tā, ka kāds grib viņu samīļot un gaida to pretīm. to iemāca bērnībā, ka pieskārieni tā ir normāla mīļuma izpausme attiecībā uz otru cilvēku, kurš patīk.

selavi_5 (2012-04-28 10:39)      Katram mīlestība pret bērnu vai otru cilvēku izpaužas savādāk. Mūsu ģimenē mēs dzīvojam saskaņā un rēķināmies viens ar otru, uzklausām, izrunājamies, kad nepieciešams, samīļojam. Sagaidot un atvadoties (nav nozīmes vecumam) samīļojam un iedodam buču, jo mēs nekad nezinām uz cik ilgu laiku tas ir (teiciens - dzīvo šodien). Cik nav dzirdēts, ka kāds ir nožēlojis, ka toreiz to neizdarīja, jo tagad jau nav kam to pateikt, nav ko samīļot. Galvenais, lai tas nāk no sirds - tas jājūt, kad nepieciešams šīs mīļums un kad nē - jāatrod laiks priekš bērna vai kāda cita
līdzcilvēka, ja tas nepieciešams - kompromiss visās jomās. Un galvenais - neuzmākties ar savu mīlestību fiziskajā izpausmē!

Mīlestības nevar būt par daudz, ja tā nāk no sirds, īstajā laikā un pareizajam cilvēkam.

Popanapelus (2012-04-28 13:15)      Teikt biezaakt vaardus, ka tu vinju miili, apnjemt ne mazaak kaa 7. reizes dienaa. Peec raajiena atkal samiilot un pateikt, ka miili un vel labaak pajautaat, lai berns ar rokam parada, cik loti tu vinju miili. Un kad vinsh paraada, pasaki, lai paver plashaak rokas, jo tieshi tik plata ir tava milestiiba pret vinju. Nedrikst lietot destruktiivo kritizeeshanu. Sishana, blaushana ir izsleegts, tas nogalina bernu radosho fantaziju sevi izpaust. Tapec tadas nelabveeliigaas gjimenees, kur teevs ir alkoholikjis, kas sit mammu ir naave prieksh beerna. Gjimenee jaavalda miilestiiba un harmonija un arii beerns to jutiis un smelsies miilestiibu. Tadiem berniem dziivee buus daudz vieglaak, kamer parejie ciiniisies ar saviem kompleksiem, tie kas ir augushi nesaticiiga gjimenee. Beernam miilestiiibu vajag kaa gaisu!

_Sushi_ (2012-04-28 15:09)      Es arī atceros,ka man riebās,ka mani bužināja un visādi citādi fiziski pieskārās, visvairāk man riebā,kad radu onkuļi mani meta gaisā vai rādīja bārdu, cik tā asa. Fui! Brr!
Pati pret savu bērnu grēkoju, jo patīk viņu sabučot pārāk bieži, bērns dažkārt atstumj,tātad par biežu.
Jā. bērnu mīlēt nozīmē respektēt viņa personību. Necensties par visām varītēm bērnam piespiest mīlēt tās pašas lietas,kuras patīk Te vai uzvesties tā,kā gribas tev. Protams, visam jau arī ir robežas. Bērns tās pārbauda un pārbauda arī vecāku mīlestību.

Hipnotic (2012-04-28 15:13)      mūsdienu paaudze ir savādāka - viņi paši grib, lai samīļo, lai tā arī pasaka ka mīl - un nevis pa retam, bet katru dienu; padomijā augušam cilvēkam tas šķiet savādi; es savā dzīvē vēl mammai neesmu pateikusi, ka viņu mīlu, jo tagad tas toč sķistu savādi

neko (2012-04-29 02:59)      just: "gadījumiem, kad bērns ir juties vecāku atgrūsts, nesaprasts, izsmiets, pazemots." - tieši tā pat traumas (nepatīk man šis vārds - labāk sauksim to par pretīgumu) rodas no pārmērīgas uzmanības. Kā varam novērot komentāros cilvēki mēdz būt dažādi un nav šinī pasaulē tādas lietas ko vajadzētu visiem.

Popanapelus: "apnjemt ne mazaak kaa 7. reizes dienaa. Peec raajiena atkal samiilot un pateikt, ka miili un vel labaak pajautaat, lai berns ar rokam parada, cik loti tu vinju miili." - kaut kas līdzīgs man bija... un doma bija tikai viena - bēgt.. vienalga kur. Tā nav harmonija.

pastiities (2012-07-10 13:54)      Nju gudrais onka Freids reiz ir teicis, ka visu cilvēka turpmāko dzīvi nosaka pirmo divu dzīves gadu pieredze. Interesanti, jo tas ir laix, ko pac bērns diezin vai atceras. Man diezgan labi patīk šī viņa nostādne.