Kad vecāku starpā ir aiza...

Just_ (2012-01-30 22:46)      Oj, ku visi te smuki runā! Civilizētā šķiršanās, abi vecāki bērnam saglabāti, visi rūpējas, visi laimīgi, visa pasaule sadevusies rokās, nu viens riktīgs Koelju. Un nav nekādas atšķirības starp "tikties" un "dzīvot kopā" ar bērnu. Bet realitāte parasti ir tāda, ka bērns paliek pie sievietes, un tikai sievietei gadiem ilgi ir jārēķinās ar bērna vajadzībām, kamēr vīrietis kārto savu personīgo dzīvi, kad un kā viņam labpatīk. Te dažs labs atļaujas ņirgāties par sievietēm, kuras ir palikušas vienas. Tās "vienas" gadiem ilgi ir audzinājušas jūsu bērnus un pilnīgi apzināti palaidušas garām iespējas veidot kaut ko jaunu.

jozolsen (2012-01-30 22:56)      Pagājušajā gadsimta sākumā,vidū šķiršanās bija retums.Pilnīgi savādāka motivācija laulāties ar apziņu par ģimenes noturību.šodien ,kā spēlē""Pēdējais pāris mainās"".Vi`dējais laulības ilgums 13 gadi un šiem bērniem ieliekam šķiršanās gēnu.No egoistiskā personīga viedokļa,es arī vēl gribu dzīvot neesu Kareņina,izdevīgāk dzīvot katram atsevišķi.Bērni, kā nu sanāk.Es zinu ,ka bērns ņem no abiem vecākiem katru dienu ikdienu,ne tikai pa svēdienas tēta svētku-izpriecu apmeklējums.Dr.Rudzītis saka, ko jūs sargājiet bērnus no strīdiem,vai tad viņi būs sagatavoti dzīvei,kurā arī strīdi ir sastāvdaļa.Bērni vainīgi,ja nedzīvo kopā tāpat viņi `tā jūtas,jo mēs jau taisām viņus par ķilnieķiem attiecībās.

jozolsen (2012-01-30 23:13)      Mēs visi piesedzamies ar bērniem,mūsu attiecību ķilniekiem.Attaisnojam pat savu rīcibu,viņiem tā būs labāk?!!Bērnam prasīt izvērtēt objektīvi situāciju?Mātes mīlestība un bērna mīlestība pret māti, ir beznosacījuma mīlestība un objektivitātes nebūs.Gan jau katram ir ienācis prātā ,paskatoties bērna asarās,vai esu pareizi rīkojies,vai tikai aiz sava ego un aizvainojuma??Visi kariņi kādreiz beidzas un aizas nav tik dziļas,ir laiks,lielākais dakteris.Upurēt savu dzīvi bērna dēļ.tas jau skan pat muļķigi šodienas egoistiskajā pasaulē.Labāk viena egoistiski aizvainota,pārējie pažēlos un būšu mocekle viņu acīs.

garinsh207 (2012-01-30 23:14)      :)ja, Juste, pa lielam jau ir tā, ka berni tiek padarīti pa kilniekim vecaku savstarpēju problemu risināšanā,nelikšanas ne zinis, bet no alimentiem jau gruti aizbegt. Tā ir, kad cilvēki nedomā un kaislē sataisa bērnus. un tikai pec tam domā, ko darīt tālāk, bet liela dļā tā arī vispār nedomā. kapec cilvēki nevar padomat vispirms, pirms mesties kopā,vai viņi bus kopā arī vēlāk, tad, kad bus berni un vai vispar tieši viņiem savā starpā ir jataisa berni, lai vēlak nebutu problemas ne viniem, ne berniem. protams, utopija. bet nu nekas neiesoējams.

Hipnotic (2012-01-30 23:51)      bērniem vajag, lai vecāki ir kopā, diemžēl, lai kādi būtu vecāki un viņu savstarpējās attiecības. Ja esi uzņēmies atbildību būt par tēvu vai māti, tad upurē sevi, lai bērniem ir labi; ja negribas sevi upurēt, tad nav ko bērnus taisīt =)

Egiils (2012-01-30 23:57)      Kad es augu manu vecāku starpā attiecības ar nav bijušas nekādas jaukās, esmu redzējis gan strīdus gan sadzīvošanu, bet kopumā esmu ļoti pateicīgs ka man katru dienu bija blakus gan tētis gan mamma kamēr augu. Un to pašu vēlētos saviem bērniem, dzīvē gan notiek ka bērni paliek pie mammām un droši vien tā tam vajadzētu būt. Zinu ja bērni dzīvotu ar mani iepazīties ar kādu lai dzīvotu kopā man nebūtu aktuāls jautājums. Jo ir tik daudz laika nepieciešams lai bērniem sniegtu to labāko un tas jādara katru dienu.

flame528 (2012-01-31 01:23)      Viss še rakstītais ir taisnība un katram sava patiesība,bet vēl viena nianse:cik bērns ir vecs,kad šķiras vecāki?Vienā gudrā grāmatā lasīju:jo mazāks bērns,jo šķiršanās sāpes mazākas,vissarežģītāk šķiršanos pārdzīvo pusaudži,bet vai tad savās dusmās, egoismā,aizvainojumā un reizēm stulbumā,par to padomājam....

neko (2012-01-31 08:48)      Ir bijis tas pašubāmais prieks dzivot kopā ar vecākiem, kas ir kopā "bērnu pēc"... paldies nekad par to noteikti neteikšu. Nekad neesmu to jautāis, bet iespējams es ari biju tas iemeslskāpec vecāki palika kopa, jo kad man tika jautāts ar kuru no vcākiem es grībētu palikt kopā, ja viņi škirās - mana izvēle bija tēvs (ir tāda aizdoma ka mātei aizvainojums vēl jo projām). Pieņemu, ka ar sav izvēli iedzinu viņus "neatisināmā situācijā".

Par parejiem šādas dzīves labumiem - padsmit gados ir gana interesanti paklaustities, kas "patiesība ir vīrieši"... daudz interesantu par sevu izzinaju (tani vecumā jau nefiltŗē, ka tas netiek teikts kokrēti par tevi - visu uztver personiski). Kaut gan ļoti iespejams to visu sanāktu noklausīties arī tad ja vecāku būtu laikus izšķirušies.

Lucy (2012-01-31 09:00)      Dzīve ir īsa un dēļ bērna upurēt savu dzīvi man domāt ir stulbi.Ir daudz piemēri šķiršanās piemēri.Ir sāpīgi bērniem,galvenais nelikt šķēršļus bērniem tikties ar tēvu/ti
Esmu augusi sķirtā ģimenē,muterīte pat alimentus neprasīja,mēs apciemojām ikpalaikam tēvu,bet nu tēva mīlestību es nekad neizjutu,tagad kad vecs slims,tad gaida,bet....

MaryClaire (2012-01-31 09:10)      katrs gadījums ir individuāls. ir bērni, kam grūti "pārvārīt" vecāku šķiršanos. ir, kas to gaida kā atpestīšanu. un to nekad iepriekš nevar paredzēt kā bērns reaģēs, jo arī vecāku situācijas ne tuvu nav līdzīgas. arī mēs paši esam bijuši bērni, un arī mums ir bērni - vai tas, ko mēs jūtam/jutām ir tāds pats kā mūsu bērni jūt/jutīs??? ...

pirmkārt jādomā pašiem par sevi, jo mūsu dzīvi neviens cits nedzīvos. bērni izaugs, viņiem būs sava dzīve. un tas, ko kādreiz dzirdu - bērnības trauma, - nu beidzat demagoģiju uzturēt pie dzīvības. katra "bērnības trauma" ir labojama, kad bērns kļūst par pieaugušo un saprot, ka kaut kas viņa dzīvi bremzē - nepatika, izlaboji, un dzīvo nost!

tāpēc, pardon, bet man liekas, ka tikai no paša cilvēka "atkarājas" viņa albatrosu barošanas nepieciešamība bērnu/naudas/tā ka tā vajag u.t.t. labad. ja cilvēkam vajag ģimeni, kaut pašu sliktāko, tad viņš nekad nešķirsies, un ne jau bērni noteiks to dzīvošanu "viņu dēļ". tāpēc, ka pašam cilvēkam grūti sev atzīt, ka savādāk nevar. un ja šķirsies, tad tikai viņš pats tā būs izlēmis. protams, tik, cik tas otrs laulātais ir gatavs darīt - šķirties vai nešķirties.

un ja vēl par bērniem, jo tieši bērnu dēļ mēs kaut ko darām vai nedarām - kāds bērniem ar to sakars??? cik man zināms, tad mīlestību [jebkādu] izmērīt nevar. un neviens nevar pateikt, ka es mīlu vairāk [savu bērnu], tāpēc palieku viņa dēļ kopā - tad tā vispār nav mīlestība. bet cerība uz "ūdens glāzi vecumdienās".
bet pārsvarā tas pats merkantīlais mūsu raksturs ir tas svarīgākais ... ja kas ... "bērnu dēļ".

p_p (2012-01-31 11:18)      Vairumā gadījumu, domāju, ka palikšana kopā bērnu dēļ, pašam bērman vairāk kaitē nekā dod labumu, bet kā jau te minēja, katra gadījums ir jāskata atsevišķi.
Pazīstu ģimeni, kur bērni lūdz vecākus, lai beidzot izšķiras.
Un pazīstu ģimeni, kur tēva aiziešana no ģimenes salauza divu pusaudžu dzīvi.
Pati par sevi varu teikt, ka ja man būtu ar kādu jādzīvo kopā tikai "skata pēc", ciestu visi, kas atrastos rokas stiepiena attālumā. Tādā māte es točno bērniem nebūtu vajadzīga.

chirkainiite (2012-01-31 14:05)      biju veel mazinja, kad vecaaki izskjiiraas , godiigi neatceros laiku , kad buutu mees kopaa dziivojushi , jaa briizham likaas nesaprotami , citiem mamma un teetis kopaa dziivo kaapeec man nee .....
bet iisteniibaa saku paldies tagad vecaakiem ....abi vienmeer ir bijushi klaat kad tas bija visvairaak vajadziigs gan priekos , gan beedaas ......

draudzenei teetis ar mammu joprojaam kopaa dziivo, bet vinjiem tik daudz visaadu blakus dariishanu , ka beerniem iisti nekad laika nebija un vinja reiz man teica , es apskauzhu tevi ,lai arii tavi vecaaki kopaa nedziivo , bet abiem vienmeer laiks prieksh tevis un abi par tevi ljoti ruupeejas .... man jau liekas tas pats par sevi saprotams :)
tas ir kaa vecaaki prot savas nesaskanjas risinaat :)

EliiLi (2012-01-31 17:44)      Bērna pašuztveri notiekti ietekmē arī viņa vecāku pašuztvere un savstarpējā izturēšanās. Es izvēlējos būt par priecīgu mammu (kā normu, kaut loģiski, gadās visādi), ne disharmonsikās attiecībās eksistējošu... Un domāju, ka labāk ir, ka kādas attiecību puses bērns nemaz neredz, nekā redz izkropļotā veidā.

jodo (2012-01-31 17:56)      Forši. Daudz labu viedokļu un tiešām pieredzes apmaiņas. Mani ļoti interesē paša bērna spēja atpazīt kas notiek. Sava viedokļa būšana. Es atceros sevi. Vecāki nu nemaz nedzīvoja mierīgi. Ķašķi bija regulāri un ir vēl tagad :) BET! Viņi spēja savas ambīcījas nobīdīt malā, kad runa bija par bērniem. Viņi spēja apstāties savā kariņā un pamiera laikā mīlēt savus bērnus, izrādīt to, būt patiesiem tajā. Protams, tika pa kaklu arī par neko - vienkārši nepareizajā brīdī biji blakus. Kara laikā jau protams daudz kas piemirstas... Bet man ir patiess prieks, ka man ir abi. Un, ka man vienmēr ir bijuši abi.

MaryClaire (2012-01-31 09:10) viedoklis
"...ko kādreiz dzirdu - bērnības trauma, - nu beidzat demagoģiju uzturēt pie dzīvības. katra "bērnības trauma" ir labojama, kad bērns kļūst par pieaugušo un saprot, ka kaut kas viņa dzīvi bremzē - nepatika, izlaboji, un dzīvo nost!"

Viens ļoti liels BET šajā tekstā. "Kad bērns kļūst par pieaugušo" - tas ļoti bieži neiestājas nekad. Ar savām bērnības vajadzībām, kuras ienes pieaugušo valstī un kuras, dabiski, neviens ir netaisās piepildīt, tu paliec gribošs un nedabūjis visu mūžu. Ne katrs spēj pieņemt to, ka viņam kaut kā nebūs nekad...

EliiLi (2012-01-31 18:02)      Un neaizmirsīsim, ka kopā būšana ar bērnu ir katra vecāka atbildības un saprāta un , droši vien, arī mīlestības jautājums. Un vai tiešām šķiršanās faktam ar turpmāku neiesaistīšanos vai tikpat kā neiesaistīšanos bērna dzīvē ir tik liela saistība? Varbūt šķiršanās vienam otram der kā attaisnojums, kādēļ nepūlēties, neieguldīt (sevišķi finansiālā jomā).

labaa_feja (2012-01-31 22:26)      kad es reiz ar savu teevu peec 23 gadiem sanjeemos parunaat un pajautaat kaadeelj gan viņsh ar maati neizskjiiraas, vinsh bija pilniigi paarliecinaats, ka taadaa veidaa dariijis saviem beerniem tikai labu, kaut sadziive visus shos gadus vinjiem ir bijusi tik vien kaa briesmiga savstarpeeja pazemoshana. nevaru vecaakiem paarmest to, ka vini, vinupraat ir dziivojusi taa, lai beerniem netiktu izdariits paari. realitaatee mans prieksstats par gimeni un lauliibu ir tik, atvainojiet, suudiigs, ka taalaak jau vairs nav kur.

jodo (2012-02-01 09:53)      EliiLi, dzīvošanai šķirti bieži mēdz būt tīri objektīvi lielāki šķēršļi būt kopā ar bērnu.
Tīri egoistiski man vajag, lai mani bērni man vienmēr ir blakus, t.i., sasniedzami. Jā un es domāju, ka es varētu būt tas cilvēks, kurš ierokas darbos un neatrod īsti laiku apciemot bērnus. Pat, ja nenormāli mīlu. Tobiš es īsti nemāku būt mīļš uz pasūtījuma "katru otro nedēļas nogali no tikiem līdz tikiem". Es gribu dot tad, kad es to daru no sirds nevis tāpēc, ka ir kaut kāds grafiks. Nu kam vajag tādu pseido došanu? To teātri redz un jūt. Jūt, ka nav patiesu emociju un prieka.

PS Tas viss neattiecas uz iesaistīšanos bērna dzīvē, ja bērnam to vajag, t.i., kaut kādi pienākumi (aizvest uz treniņu, piemēram) vai problēmas - tad visi citi darbi var ieskrieties.

Tessa (2012-02-01 10:15)      jodo (2012-02-01 09:53) jautājuma autora komentārs
a vi egoist,batenjka.
ko noziime (c)es īsti nemāku būt mīļš uz pasūtījuma "katru otro nedēļas nogali no tikiem līdz tikiem". Es gribu dot tad, kad es to daru no sirds .

vecaki ir abi.un vienam otrs ir jarespekte-ja jau jus normali,bez histerijam k-ko esiet izlemushi.mammai var but savas dariishanas,tev savas,a bernam vispar sagribas darba dienas vakara teti.tem bolee,ka vinjsh ir tepat,ne kada cita pilseta.vot ij naksies pacelt savu de un dariit tad,kad gribas ne tikai tev.
nez,man nekad nav bijushas tadas problemas.neko ieprieksh nesarunajam,ja kas-sazvanamies.ja man k-kur jatiek,ta arii pasaku.ja tevs nevar taja diena/nedelja,viss ok.tiksies,kad vares.ne uslozhnjai elementaras lietas.kadreiz viss nokartojas vienkarshak,neka tu doma.
kadi grafiki,pff.

MaryClaire (2012-02-01 10:22)      būtībā šāda nenormāla pārmīlestības došana "kad es gribu un tagad" ir ne mazāk slikta kā nemīlestība vispār.
es ne par sevi ... mana draudzene bija pat greizsirdīga uz savu vedeklu aiz mīlestības uz dēlu ... arī aiz tās pašas pārmīlestības, jo arī deva tik cik vien spēja, nebija kam citam dot. un vai tad tāds pārmīlestībā audzis bērns spēj veidot normālas attiecības? nē. nespēj. izšķīrās, kad bērnam bija nedaudz vairāk par gadu. pārmīlēts bērns kļūst par pārmīlētu cilvēku, jo mīlēt jau nav iemācījies.
mīlestība uz bērnu nav "būt visu laiku klāt, kopā, pienest tēju un zeķes". mīlēt - dot tik, cik lai paliek arī pašam devējam - sevi, laiku, naudu

garinsh207 (2012-02-01 12:42)      :)nu re, re bilde iezīmējās:) tatad cilvēkiem ir jamacās sevi mīlet, lai varetu mīlestība dalīties ar tuvākiem, neko neprasot pretī. ir jāmacās, kā un kāpec rodas berni, ir jamžcas saprast, kas ir kaisle un kas ir mīlestiba, ir jamācās, kas ir vairosanas instinkti dzekiem un meitenēm un kā ar tiem tikt galā:) j amacās saprast, kas ir otrs, pirms ar viņu taisit bernus, lai pēc tam nav bernam jaaug ar vienu vecāku vai vispar bez vecākiem, jāmacas saprast, ka vecākiem ir sava dzīve un berniem sava. ka berni nav vecaku nelaimigas dzives risinajums. un vispar jamacās domat, pirms taisīt bernus:) un atkal skumji, ka to nemaca ne bernudarzs, ne skola, ne augstskola un vecāki arī nē, parsvarā, jo pasiem lielumlielākai dalai nav isti o.k:)

ufuce(2012-02-01 13:00)  Piekrītu iepriekšējam: paliekot kopā, bērnam veidosies izkropļots priekšstats par attiecībām ģimenē. Arī izšķiroties, nav labākais variants, bet viennozīmīgi... nākamās atbildes